Pēc konferences: intervijas, komentāri

Bez patiesības un piemiņas neizlīgsim

Prof. Inese Vaidere, 2011. gada 22. jūnijs 11:28

Nupat Eiropas Savienības Padome pauda savu vērtējumu, liekot vienādības zīmi starp totalitārajiem režīmiem, arī nacionālsociālismu un komunismu. Eiropas Padome uzsvēra, ka patiesas, uz faktiem balstītas vēstures izpratnes veidošana ir visu dalībvalstu uzdevums, ka bez patiesības un piemiņas nav iespējams izlīgums nākotnes attīstības vārdā. Izpētes procesā jāveicina diskusijas un jāatbalsta dalībvalstu iniciatīvas, sniedzot tām visu nepieciešamo atbalstu ar ES finanšu un citām programmām.

Lai pievērstu vietējās un starptautiskās sabiedrības uzmanību okupācijas nodarījumiem, 17.-18. jūnijā Rīgā Latvijas Zinātņu akadēmijā norisinājās starptautiska konference Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā, ko organizēja Latvijas Okupācijas izpētes biedrība, Eiropas Parlamenta ETP grupa sadarbībā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā. Ārvalstu (Lietuvas, Igaunijas, Krievijas, Vācijas, Gruzijas, Polijas) un Latvijas eksperti iepazīstināja konferences dalībniekus ar faktu izvērtējumiem un aprēķiniem par okupācijas sekām, kas ieviesa milzīgas pārmaiņas valstu tautsaimniecībā, sociālajā iekārtā, negatīvas korekcijas demogrāfiskajā ainā un vidē. Nacisma noziegumi ir tikuši skrupulozi pētīti vairāk nekā pusgadsimta garumā, turpretim totalitārā komunisma nodarītais – tikai nedaudz vairāk par desmitgadi.

Pirms okupācijas Baltijas valstīs darbojās tirgus ekonomika, to produkcija un pakalpojumi bija starptautiski konkurētspējīgi, vairākās pozīcijās tās atradās vadošo valstu desmitniekā. Padomju vara, vardarbīgi pakļaujot sev citas valstis, ieguva gatavu infrastruktūru, resursus un jaunas, sakārtotas teritorijas. Izglītotie, turīgie cilvēki kā bīstami jaunajai varai tika dažādos veidos likvidēti, piedāvājot viņu vietas tiem, kuriem Padomju Savienībā nebija no kā pārtikt un kurp doties. Industrializācijas un kolektivizācijas politika nodarīja milzīgu kaitējumu, izjaucot sekmīgi strādājošo ekonomikas modeli.

Kā arguments tam, ka Latvijai Padomju Savienība esot devusi daudz pozitīva, tiek minētas uzbūvētās rūpnīcas un infrastruktūra. Konferencē zinātnieki pierādīja, ka Baltijas valstis deva nesalīdzināmi vairāk nekā saņēma, ka uzceltās rūpnīcas sevi ir vairākkārt atmaksājušas. Vissavienības industrializācijai bija konkrēts uzdevums: katru republiku izveidot kā monopolu ar rūpnīcām, kuras ir atkarīgas no izejvielu piegādēm no citām Padomju Savienības daļām, lai katra republika nevarētu izmantot ne mazākās pašnoteikšanās iespējas. Lielākoties tika radīta pasaulē nekonkurētspējīga produkcija. Šai politikai bija arī naudas izteiksmē grūti nosakāms, bet izteikti negatīvs sociāls efekts – plaukstošā blatu sistēma, kuru tagad saucam par korupciju, visatļautības sajūta, nesodāmība par valsts īpašuma nelikumīgu izmantošanu. Sociālā infrastruktūra – dzīvokļi un skolas tika celti iebraucējiem. Ir iespējams novērtēt – cik līdzekļu ir ieguldīts, lai pārvērstu nerentablas rūpnīcas par sekmīgiem uzņēmumiem, taču – kā novērtēt pūles, lai mainītu cilvēku attieksmi pret kvalitāti, ražīgumu, saimniekošanu tirgus ekonomikas apstākļos un atbildīgu attieksmi pret īpašumu? Morālās traumas, ko atstājusi okupācija, joprojām ietekmē mūsu valstu attīstību.

Sekas apkārtējai videi – tie ir nesprāgušie lādiņi Baltijas jūrā, atkritumi un kaitīgās vielas, kas atstātas vai noglabātas Latvijas zemē, indējot gruntsūdeņus un dziļākos zemes slāņus.

Okupācijas visdārgākā cena tomēr ir cilvēki – nošautie, arestētie, izsūtītie, valstij uz mūžu zudušie. Kā novērtēt naudā viena nedzimuša bērna vērtību? Kāda ir nenoslēgtas laulības, izirušas ģimenes cena? Kā notaksēt piespiedu emigrāciju, cik maksā neiegūta izglītība vai nespēja turpināt darbu izvēlētajā profesijā? Konferences eksperti ir skrupulozi pētījuši pieejamo statistiku, lai novērtētu okupācijas nodarītos zaudējumus cilvēkgados, nosacītās naudas vienībās. Pēc pašreizējiem aprēķiniem, deportācijās, arestos un nonāvēšanas rezultātā Latvija zaudējusi 1 miljonu 431 tūkstoti cilvēkgadu. Ir secināts – Latvijas līmenis pirmskara gados bija aptuveni vienāds ar Somiju, turpretim pēc okupācijas mūsu IK uz iedzīvotāju nesasniedza pat pusi no neatkarīgās ziemeļvalsts rādītāja.

Konferences uzdevums nebija Krievijai kā PSRS juridiskajai mantiniecei tūlīt pieprasīt okupācijas nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, bet apkopot rezultātus un informēt starptautisko sabiedrību, arī Krieviju, par patiesajiem zaudējumiem, ko nodarījusi padomju okupācija. Lai tad, kad Krievija būs gatava runāt, mēs varētu paust savu nostāju, balstoties uz zinātniski aprobētiem pētījumiem. Kā konferencē uzsvēra Krievijas vēsturnieks Boriss Sokolovs, Krievija pašreiz nav gatava tam, lai atzītu okupācijas faktu, lai maksātu kompensācijas vai pat sāktu diskusijas par to, bet tas var būt nākotnes jautājums.

Eiropas Savienība nav vairījusies paust savu nostāju, nosodot totalitāros režīmus. Jau ievērojamu laiku būtisks atbalsts pētniekiem ir Eiropas Savienības stingrā nostāja, ka izlīgums nav iespējams bez patiesas faktu izpētes. Baltijas valstu okupācijas fakts Eiropā netiek apstrīdēts. Tas jāņem vērā arī mūsu valsts augstākā līmeņa politiķiem, kuri dažkārt ir nevajadzīgi bailīgi un piesardzīgi. Latvijai vajadzīgi spēcīgi līderi, kas prastu runāt par pagātnes notikumiem ar pašcieņu, – kā kaimiņvalsts prezidents Ilvess. Zinātnieki ir sagatavojuši un turpina precizēt tam neapstrīdamu pamatojumu.

Okupācijas zaudējumi jāaprēķina, bet kompensāciju varam nesaņemt

Pirmdiena, 20.jūnijs (2011), plkst.09:23 | Antra Gabre

Padomju okupācijas nodarīto zaudējumu apmērs ir jāaprēķina, par to ir jārunā un darbs jāturpina. Šādus secinājumus starptautiskās konferences Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā laikā aizvadītās nedēļas nogalē izteica Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere.

Ministru kabineta izveidotā komisija PSRS okupācijas režīma nodarīto zaudējumu aprēķināšanai jau gadus divus darbu vairs neturpina. Arī laikā, kad tā bija it kā aktīvā darbībā, komisija saņēma daudz nopēlumu par pārlieku maigu pieeju. Taču I. Vaidere uzskata, ka komisija pašlaik varētu iegūt Eiropas fondu finansējumu, tādējādi beidzot pielikt oficiālu punktu vairākus gadus ilgušajam un nepabeigtajam darbam. Latvijai vairs nevajadzētu piesardzīgi laipot, cenšoties nenokaitināt Krieviju, jo arī Eiropas Savienībā attieksme tiek demonstrēta oficiālā līmenī – vienlīdz noziedzīgs ir gan totalitārais, gan nacistiskais režīms. «Eiropas Savienībā nešaubās, ka par okupācijas zaudējumiem ir jārunā,» sacīja I. Vaidere. Tomēr, lai varētu runāt ar Krieviju, nepieciešami precīzi fakti un aprēķini.

«Ja mēs savācam datus, tas nenozīmē, ka tūlīt kāds dosies pie Krievijas ar rēķinu. Kad Krievija būs demokrātiska valsts, tad to varēs darīt. Esmu novērojusi, ka krieviem patīk atklāta runa, ar faktiem,» preses konferencē teica I. Vaidere.

Latvija vairākkārt ir rēķinājusi, kādus zaudējumus tās ekonomikai, kultūrai, videi un demogrāfijai ir nodarījusi Krievija dažādos karos. Vispirms jau 1920. gadā noslēgtajā Latvijas-Krievijas miera līgumā rakstīts, ka Pirmā pasaules kara laikā Krievija Latvijai nodarījusi kaitējumu 328 miljonu zelta rubļu vērtībā. Savukārt padomju okupācijas nodarīto zaudējumu metodoloģiju savulaik izstrādāja profesors Modris Šmulders. Pētījumu Kas kuram parādā? izdeva 1990. gadā. Saskaņā ar to Latvijai nodarīti 104,1 miljardu rubļu lieli zaudējumi (apmēram 17,3 miljardi ASV dolāru). Piemēram, dzīvā spēka zaudējumi (izvestie, deportētie) novērtēti (ja tā var izteikties) 10,5 miljardu rubļu vērtībā. Neiedziļinoties sīkāk šā pētījuma faktos, vēl jāpiemin, ka, piemēram, 1940.–1941. gadā no Latvijas uz Krieviju tika izvestas nacionālās bagātības 300 miljonu latu vērtībā. Tagad gan izskanējuši pieticīgāki skaitļi – apmēram 200 miljoni latu.

Arī Lietuvā un Igaunijā ir veikti attiecīgi aprēķini, tāpēc, loģiski, nākamais jautājums būtu: kad/vai to visu samaksās? Tieši tālab starptautiskajā konferencē lielu interesi izraisīja Krievijas vēsturnieka Borisa Sokolova referāts par Baltijas valstu zaudējumiem un to kompensēšanas iespējām. Viņš neslēpa, ka noskaņojums Krievijā nebūt neliecina, ka šī valsts tuvākajā nākotnē būtu gatava piekrist kompensācijām. Tāpat kā I. Vaidere, arī B. Sokolovs norādīja, ka Krievijai no autoritāras valsts jākļūst par demokrātisku un tikai tad tās politiskā vara, iespējams, varētu sākt runāt par šo jautājumu.

Taču atklāts ir jautājums par to, vai maksās kompensācijas valstij kopumā vai atsevišķi – tikai represijās cietušajiem cilvēkiem. B. Sokolovs arī sarunās ar žurnālistiem minēja piemēru: Vācija holokaustā cietušajiem ebrejiem nolēma samaksāt 2500 līdz 3000 eiro katram. Iespējams, šādu summu varētu izmaksāt arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotājiem, kuri cietuši no padomju represijām. Viņš pieļāva, ka trīs Baltijas valstis varētu saņemt divus līdz trīs miljardus eiro, vismaz teorētiski. Tomēr viņa ierosinājums konferencē izpelnījās kritiku, jo vēsturnieks neesot ņēmis vērā mūsu valsts 50 gadu ilgo okupācijas periodu.

Habilitētais demogrāfijas doktors Pēteris Zvidriņš pievērsās Latvijas tiešajiem demogrāfiskajiem zaudējumiem padomju akciju rezultātā. «PSRS okupācijas radītie tiešie demogrāfiskie zaudējumi Latvijā ir robežās no septiņiem līdz deviņiem miljoniem cilvēkgadu, neskaitot zaudējumus abās armijās, civiliedzīvotāju zaudējumus karā, mirstības palielināšanos pēckara gados un militārajā dienestā iesaukto pavadīto laiku. Darbs pie tiešo zaudējumu noteikšanas pilnībā vēl nav pabeigts,» viņš konstatēja.

Latvijas Okupācijas izpētes biedrības vadītāja Ruta Pazdere mierināja, ka visām trim Baltijas valstīm okupācijas radītie zaudējumi tikuši un tiks aprēķināti pēc vienādas metodoloģijas, tāpēc neesot pamata bažām, ka katrs deķīti raustīs uz savu pusi. Vismaz pagaidām Latvijai darāmā netrūkst, kaut arī, Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta pētnieka Jāņa Poča vārdiem runājot, «Latvijā strādājam pēc entuziasma principa».

Latvija kompensācijas no Krievijas var saņemt tikai tālā nākotnē

http://www.delfi.lv/news/national/politics/krievijas-vesturnieks-latvija-kompensacijas-no-krievijas-var-sanemt-tikai-tala-nakotne.d?id=39149299
LETA | 17. jūnijs 2011

Krievija varētu izmaksāt kompensācijas Latvijai par Padomju Savienības okupācijas laikā veiktajām represijām tikai tālā nākotnē, piektdien konferencē “Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā” sacīja Krievijas vēsturnieks Boriss Sokolovs.

Viņš norādīja, ka pašlaik Krievijā valda autoritārisms, bet ir cerības, ka, Krievijai kļūstot demokrātiskai, tā varētu brīvprātīgi nolemt sāk izmaksāt kompensācijas. Piemēram, Vācija nolēma samaksāt 2500 eiro (1757 latus) katram ebrejam, kas izdzīvoja Ļeņingradas (tagad – Sanktpēterburgas) blokādes laikā Otrā pasaules kara laikā. Šādu summu varētu izmaksāt arī Latvijas iedzīvotājiem, kuri cietuši no padomju represijām, norādīja Sokolovs.

Konferences debašu un jautājumu daļā tika pausta neizpratne par šādu pieeju kompensāciju aprēķināšanā, kurā netiek ņemta vērā Latvijas atšķirīgā situācija, jo mūsu valsts 50 gadus bija okupēta.

Arī ekonomists Uldis Osis konferencē atzina, ka piekrīt Sokolova pieejai, ka konkrētiem indivīdiem ir vislielākās iespējas saņemt kompensācijas par viņiem nodarītājiem zaudējumiem. Viņš gan piebilda, ka darbs pie valsts zaudējumu apzināšanas ir lietderīgs, jo tā rezultātus var izmantot starptautisko attiecību jomā.

Sokolovs skaidroja, ka teorētiski ir iespējams aprēķināt atšķirību starp valsts pašreizējo ekonomisko attīstību un to ekonomikas lielumu, kāds būtu sasniegts, ja okupācija nebūtu notikusi. Taču ir jāņem vērā, ka padomju laikā tika izmaksāti dažādi sociālie pabalsti un pensijas un veikti dažādi citi ieguldījumi, tamdēļ varētu arī runāt par to, ka Latvija ir parādā PSRS jeb tās tiesiskajai mantiniecei Krievijai.

Savukārt Latvijas pētnieki konferencē norādīja, ka cilvēkgadu zaudējumu vērtības aprēķināšana ir sarežģīta, jo atšķirīgi koeficienti ir jāpiemēro gan darbspējas vecumam, gan pārējiem dzīves gadiem.

Kā ziņots, šodien un rīt notiks starptautiska konference “Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā”, informēja Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere.

Konference tiek organizēta, lai veicinātu objektīvu, zinātniskajā apritē akceptētu izpratni par PSRS okupācijas nodarījumiem un iespējamiem to seku pārvarēšanas ceļiem.

Konferenci organizē Vaidere un Latvijas Okupācijas izpētes biedrība ar Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā un Eiropas Parlamenta informācijas biroja atbalstu.

Posted by mice at 08:30

Bez Staļina impērija vairs nesanāk…

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=318741:bez-staina-imprija-vairs-nesank&catid=153:aktuli&Itemid=178

Krievijas vēsturnieks, daudzu grāmatu autors Boriss Sokolovs iemantojis īpašu atzinību kā objektīvs Otrā pasaules kara vēstures pētnieks un kļuvis pazīstams ar uzskatiem, kas bieži atrodas radikālā pretrunā ar mūsdienu Krievijā vispārpieņemtajiem vēstures traktējumiem.

Vēstures zinātņu kandidāts Sokolovs, piemēram, ir pārliecināts, ka Krievijai vajadzētu atvainoties Baltijas valstīm par Staļina noziegumiem.

Šomēnes B. Sokolovs atkārtoti uzturējās Rīgā un rudenī atkal būs Latvijas viesis, piedaloties septembrī gaidāmajā Latvijas vēsturnieku kongresā. Patlaban zinātnieks strādā pie apjomīgas grāmatas par Krievijas 20. gadsimta militārajiem zaudējumiem.

– Pirms 10 gadiem publiski izteicāties, ka Krievijai vajadzētu atvainoties Baltijas valstīm, Somijai, Polijai un Rumānijai par to, ko Staļina režīms tām nodarījis. Vai pa šo laiku tāds Maskavas žests kļuvis ticamāks vai ir vēl neticamāks?

B. Sokolovs: – Nē, nekas nav mainījies. Kā netaisījās, tā arī netaisās atvainoties. Ja nu vienīgi ir mikroskopisks progress Katiņas jautājumā. Visi dokumenti par Katiņu, starp citu, tā arī nav atslepenoti. Formālā izmeklēšana ir noslēgusies bez vainīgo nosaukšanas.

– Kādā formā, jūsuprāt, Krievijai atvainošanās būtu jāpauž?

– Tam vajadzētu būt vienkāršam paziņojumam, ko sacītu valsts prezidents vai kāds cits no augstākajām valsts amatpersonām. Piemēram, ka Krievija nožēlo tos nodarījumus, ko PSRS paveikusi pret saviem kaimiņiem 1939./1940. gadā. Es pat nedomāju, ka jāatvainojas katram un par katru lietu atsevišķi. Visu taču var izdarīt ar vienu frāzi. Bet pat to negrasās darīt. Baidās, ka pēc atvainošanās kaimiņi var pieprasīt kompensāciju.

– Konferencē “Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā” 17. jūnijā referējāt par PSRS Baltijai nodarītajiem zaudējumiem un iespējām tos kompensēt…

– Krievijas sabiedriskā doma pat ļoti nav noskaņota atzīt, ka Padomju Savienība kādam būtu nodarījusi materiālo kaitējumu un ka tas būtu jākompensē. Gluži otrādi – Krievijas sabiedriskā doma ir pārliecināta, ka visi kaimiņi ir parādā Krievijai. Tā ir domāšana, kas pastāvēja vēl pirmspadomju laikā. Krievu inteliģences un vienkāršās tautas viedoklis šajā ziņā kopumā sakrīt: dižā tauta – cietēja, un visiem tai par kaut ko ir jābūt pateicīgiem un parādā.

– Vai vispār varētu pienākt tāds brīdis, kad Krievija būs gatava kaut ko kompensēt?

– Tas jau nav atkarīgs no sabiedrības viedokļa, bet no politiskās vadības. Pie pašreizējās Krievijas politiskās vadības kaut kas tāds ir absolūti izslēgts. Kas attiecas uz ekonomisko zaudējumu apjomu, tad aprēķināt to varbūt arī var. Kompensēt? Tas nav ticami. Tomēr, manuprāt, tiem cilvēkiem, kas cietuši no staļiniskajām represijām, bet vēl ir dzīvi, vai arī represēto radiniekiem kompensācijas izmaksāt gan vajadzētu. Līdzīgi kā tagad rīkojas Vācija, kas izmaksāja kompensācijas holokaustā cietušajiem un vergu darbos nodarbinātajiem.

– Represētajiem Krievijas pilsoņiem kompensācijas taču tiek maksātas.

– Tie ir graši. Piemaksas pie pensijas. Kādi 5% jeb apmēram tūkstotis rubļu (aptuveni 20 latu).

– Krievijas akadēmiķis, sociologs Genādijs Osipovs Krievijas medijos jūs ir nosaucis par “pašu nenogurdināmāko un profesionālāko [vēstures] falsifikatoru”. Kā tas ir – strādāt ar tādu “birku”?

– Nekas. Falsifikācijās mani apvaino, bet grāmatas vēl pagaidām iespiež. Tie, kas saka, ka esmu falsifikators, spriež: tas nevar būt tāpēc, ka tas nevar būt. Viņi paši nodarbojas ar vēstures viltošanu, tamdēļ tiem nepieciešams norādīt uz kādu citu.

– Apvainojumi nāk no Krievijas prezidenta īpašās komisijas cīņai pret vēstures falsifikācijām?

– Nu, tā ir diezgan amorfa struktūra, kurā sēž ierēdņi. Teorētiski viņiem jāsanāk divas reizes gadā, bet nezinu, vai tas vispār notiek. Viņu problēma ir tā, ka nav definēts, kas ir falsifikācija. Nav tāda saraksta ar tēzēm, kas būtu uzskatāms par vēstures faktu falsifikāciju. Līdz ar to viņi paši nezina, ar ko cīnās. Par lielākajiem falsifikatoriem parasti nosauc publicistu Marku Soloņinu un Viktoru Suvorovu. Bet viņu grāmatas turpina iznākt samērā lielās tirāžās. Drukāt tās nav aizliegts, jo tad tā būtu cenzūra, bet tas jau nozīmētu ļoti būtiskas Krievijas sabiedriskās dzīves izmaiņas. Spiedienu uz izdevniecībām izdara vienīgi gadījumos, kad runa ir par politisko opozicionāru darbiem. Proti, ja vara uzskata, ka šis cilvēks var būt politiski bīstams, viņa darbus drukāt neļaus. Vēsturnieki pie tādiem nepieder.

– Kādās tirāžās iznāk vēstures grāmatas?

– Apmēram 4000 eksemplāros.

– Krievijai tas nav daudz…

– Vēsturiskām grāmatām Krievijai tas ir normāls metiens. Baidos, ka vēstures bestselleru laiks ir pagājis. Populārākais temats ir 20. gadsimta vēsture, Otrais pasaules karš, vēl arī 20. – 50.
gadu padomju vēsture, atsevišķi projekti – tādi kā atombumba un tamlīdzīgi. Ņikitas Hruščova laiks nav diez ko populārs.

– Kāpēc?

– Sabiedrība nesaista kādus svarīgus notikumus ar Hruščova laiku. Kosmosa programma? Tā jau ir temats pats par sevi. Hruščovu Krievijā neuzskata par svarīgu figūru. Svarīgākais ir Staļins. Pat Ļeņins nešķiet tik būtisks. Cari arī nav populāri.

– Esmu runājis ar jūsu kolēģiem, kas teic, ka destaļinizācijas process Krievijā tomēr notiek…

– To ir grūti pateikt. Visādā gadījumā Staļins joprojām ir populārs. Viņa vārdu saista ar impēriju, bet impēriskā domāšana vairāk vai mazāk piemīt visai Krievijas elitei. Tā labprāt vēlētos impēriju arī bez Staļina, taču kaut kā vairs nesanāk.

– Daudzus pārsteidza jūsu apgalvojums, ka PSRS Otrajā pasaules karā zaudējusi 43 miljonus cilvēku, nevis 27 miljonus, kā sprieda Mihaila Gorbačova laikos.

– Pēdējie aprēķini rāda, ka zaudējumi patiesi ir nedaudz mazāki – apmēram 40 miljoni. Tie ir tikai bojāgājušie. Savus secinājumus izdarīju, balstoties pirmskara un pēckara tautas skaitīšanas rezultātos un ņemot vērā sieviešu īpatsvara pieaugumu pēc kara. Būtu pārāk sarežģīti te izklāstīt metodoloģiju, bet, ticiet man, no gaisa šie skaitļi nav grābti. Armijas zaudējumi bija apmēram 26,9 miljoni. Pārējais ir civiliedzīvotāji. Pagaidām neviens vēl nav mēģinājis pierādīt šo skaitļu nepareizumu.

– Tik milzīgi skaitļi liek apšaubīt Krievijā dominējošo uzskatu, ka padomju armija bijusi laba karotāja, īpaši kara beigās.

– Tā ir tīrā Aizsardzības ministrijas propaganda. Patiesībā sarkanā armija no profesionālā viedokļa bija ļoti vāja. Arī 1945. gadā tā karoja vājāk par Vācijas vērmahtu. Mītu par sarkano armiju ir milzums. Mīts tāpat ir uzskats, ka iedzīvotājiem vācu okupētajās teritorijās dzīve bijusi sliktāka nekā neokupētajās. To var apgāzt ar vienu faktu: okupētajās teritorijās kanibālisma gadījumi bija ārkārtīgi reti un tos parasti novēroja bloķētajās padomju partizānu vienībās. Dokumenti liecina par kanibālismu partizānu vienībās Krimā un Odesas akmeņlauztuvēs. Savukārt neokupētajā PSRS teritorijā kanibālismu varēja vērot ne tikai aplenktajā Ļeņingradā. Tas bija izplatīts valstī no Maskavas līdz pat Vidusāzijai, Sibīrijai, Tālajiem Austrumiem. Arī par to ir dokumenti. Tātad bads un trūkums neokupētajās teritorijās bija vēl lielāks nekā okupētajās.

– Kad Krievijas sabiedrība sāks karu uzlūkot neizskaistināti, reāli, nevis tikai kā abstraktu varonību un triumfu?

– Redziet, Krievijas militārā vēsture kopš senseniem laikiem bijusi ārkārtīgi mitoloģizēta. Vēl padomju gados tika deklarēts, ka visi kari, kurus Krievija izkarojusi, bijuši taisnīgi. Kā likums, tur bija absolūti fantastiska statistika par zaudējumiem un spēku samēriem. Tas attiecas arī uz Pirmo pasaules karu, kurā Krievija patiesībā zaudēja. Objektīvas militārās vēstures bijis ļoti maz. Ne Anglijas, ne Vācijas vai ASV kara vēsturē jūs ar tādu mitoloģizācijas pakāpi nesastapsities. Bet pie mums pat vēl nav atslepenoti Otrā pasaules kara militāro operāciju plāni! Viss balstās tikai memuāros un atsevišķos dokumentos. Ja atklātu plānus, izrādītos, ka padomju karamāksla nemaz nav tik spoža, kā to pūlas apgalvot. Pie mums vēsturnieki parasti operāciju ieceres skaidro ar atpakaļejošu datumu – atkarībā no tā, kas tika panākts, un tad teic, ka to jau arī gribēja. Ja paraudzītos, kādi patiesībā uzdevumi tika izvirzīti un kas no tā iznāca, tad viss vairs tik spožs neliktos. Mēs taču pat nezinām, kāds bija 1945. gada Berlīnes operācijas plāns un tā kodētais nosaukums!

Krievijas vēsturniece: deportācijām nebija pamata

genocids iz gulags.lv (gulags.wordpress.com) – 10. jūn., 20:03, 5 klikšķi

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=317736:krievijas-vsturniece-deportcijm-nebija-pamata&catid=153:aktuli&Itemid=178

Padomju teroram un deportācijām Baltijā 1941. gada 14. jūnijā nebija nekādas iekšpolitiskas nepieciešamības. ”Tā bija momentāna traģēdija,” aizvadītajā sestdienā radiostacijā ”Eho Moskvi” uzsvēra vēsturniece no Sanktpēterburgas Jūlija Kantora.Vēstures zinātņu doktore tika aicināta uzstāties radiostacijas ēterā rubrikā ”Uzvaras cena” saistībā ar 70. gadadienu kopš okupēto Baltijas valstu iedzīvotāju masveida deportācijām. Vēsturniece atgādināja, ka represijas notika ārpustiesas kārtībā, pat bez padomju juridisko normu ievērošanas līdzīgi kā agrāk citviet PSRS teritorijās. Staļina ieskatā, tas bija preventīvs pasākums, kura uzdevums, izsakoties tā laika oficiālās padomju retorikas stilā, bija ”iznīcināt augsni pretpadomju darbībām”. Akcijas iniciators neapšaubāmi bija PSRS kompartija, bet galvenais īstenotājs un plānotājs – partijas ”zobens” NKVD jeb PSRS Iekšlietu tautas komisariāts. Atbildot uz raidījuma vadītāja jautājumu, vai kādas pretpadomju darbības tobrīd bijušas vērojamas, Kantora atbildēja noliedzoši: ”Nav ne mazākā pamata uzskatīt, ka padomju deportācijas Baltijā bija kaut cik iekšpolitiski pamatotas.”

Sanktpēterburgas vēsturniece, kas specializējusies Baltijas jautājumos, pauda uzskatu, ka padomju ienākšanu Baltijas iedzīvotāji neapšaubāmi sagaidījuši ”vēsi”, taču nekāda pretestība nav izrādīta: ”Daudzmaz nozīmīgas publiskas vai masveida uzstāšanās netika fiksētas. Pat padomju specdienestiem neko tādu nereģistrēja.” Kantora uzskata, ka pasivitāti daļēji var izskaidrot ar autoritārisma gadu ietekmi, kad demokrātiskā un liberālā sabiedriskā doma tika minimizēta. Neapmierinātība ar armijas likvidēšanu un īpašumu nacionalizēšanu, kā arī pilsoņiem neierastu varas struktūras radīšanu sabiedrībā pastāvēja, taču tā neizpaudās uz āru

Kantora uzskata, Baltijas valstu vadītāji un diplomāti 1939./ 1940. gadā tomēr pārāk viegli padevās padomju diplomātiskajam un pēc tam militārajam spiedienam. Tiesa, zināmu lomu tajā spēlēja nepieciešamība manevrēt starp Vāciju un PSRS, bet Lietuvas gadījumā Maskava panāca piekāpību ar ”saldo kumosu – Viļņu”, kas tika atdota Lietuvai pēc Polijas okupācijas.

Turklāt, ja 1940. gada jūnija vidus padomju ultimāti tiktu noraidīti, uzbrukuma gatavībā atradās dažādu ieroču šķiru PSRS karaspēka daļas ap 400 tūkstošu vīru sastāvā. Maskava nopietni gatavojās karadarbībai.

Izvēloties terminu tā laika notikumu apzīmēšanai, Jūlija Kantora runā par Baltijas valstu aneksiju, taču piebilst: ”Pirmais, kurš attiecībā uz Baltijas valstīm lietoja jēdzienu ”okupācija”, bija biedrs Staļins. Tas ir PSRS Ārlietu tautas komisariāta dokumentos. Viņš saka: ”Ja ne mēs, tad vācieši jūs okupēs.”

Plašāk savu pozīciju lasītājiem Krievijā Kantora grasās izklāstīt grāmatā ”Baltija – karš bez noteikumiem. 1939 – 1945”, kas, pēc viņas vārdiem, jau nodota tipogrāfijā. Grāmata balstīta Baltijas valstu un Krievijas arhīvu materiālos.
Filed under: represijas, Vēsture ‘>

Saites

Iestāšanās veidlapa, bankas konta Nr.

Ja vēlaties iestāties LOIB, izdrukājiet un aizpildiet iesniegumu, kas pieejams zem esošajā saitē. Aizpildīto iesniegumu jāiesniedz kontaktos norādītajā adresē vai  elektroniski parakstītu pa e-pastu:  loib@inbox.lv Banka: a/s  C itadele, konta Nr.  LV17PARX0017258430001

Kontakti

LATVIJAS  OKUPĀCIJAS  IZPĒTES  BIEDRĪBA Reģ.Nr. 40008149020 Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050 Birojs: Šķūņu iela 11-206, Rīga, LV-1050 Tālr.: 2952193, 29128356, E-pasts: loib@inbox.lv; www.loib.lv

Nosūtīt e-pastu biedrībai

Ja vēlaties nosūtīt biedrībai e-pastu, spiediet uz zemāk esošo saiti loib@inbox.lv

Lapas karte

Lai apskatītu lapas karti, spiediet uz zemāk esoši saiti