Viedokļi

Gatis Krūmiņš: PSRS  LATVIJU  PATĒRĒJA …

NRA, Iveta Mediņa, 22.04.2015, 7:42

Vēsturnieks, Vidzemes augstskolas rektors Gatis Krūmiņš ir paveicis pamatīgu darbu, pētot Latvijas un PSRS savstarpējos norēķinus. Kas tad dzīvoja uz kā rēķina, vai rīkojāmies pareizi, strauji saraujot ekonomiskās saites ar Krieviju, un kādi mīti ir sagrauti – par to šajā sarunā ar Gati Krūmiņu.

– Kādus avotus jūs izmantojāt savā pētniecības darbā?

– Aptuveni pirms 10 gadiem uzsāku PSRS okupācijas perioda ekonomisko un finanšu aspektu pētniecību. Liels bija mans prieks un pārsteigums, kad laika gaitā konstatēju, cik daudzi materiāli ir pieejami mūsu pašu arhīvos. Piemēram, visus finanšu norēķinu dokumentus par Latvijas teritoriju, arī slepeno lietvedību, gatavoja Latvijas PSR Finanšu ministrija un PSRS Valsts bankas Latvijas filiāle. Uz Maskavu sūtīja skrupulozas grāmatvedības atskaites un slepenās lietvedības dokumentus par naudas plūsmām, pat rajonu griezumā. Tādējādi rodas precīza kopaina. Piemēram, atskaite par PSRS militārā budžeta izdevumiem Latvijā: cik daudz ir tērēts Aizsardzības ministrijai, Valsts Drošības komitejai, militārajai infrastruktūrai, militārajām pensijām plus citiem PSRS budžeta izdevumiem.

– Tagad nereti paši no saviem pilsoņiem dzirdam žēlabas, ka esam sagrāvuši Latvijas ekonomiku, jo, lūk, padomju vara taču atstāja mums mantojumā tik daudz rūpnīcu un infrastruktūru, kas bija lietošanas kārtībā. Kāds patiesībā bija atspēriena punkts, no kura varējām atjaunot savu valsti 90. gadu sākumā? Kādus mītus esat atspēkojis, pētot dokumentus?

– Mīts ir tas, ka varējām pārņemt esošo infrastruktūru un turpināt ražošanu patstāvīgi, nesamazinot apjomus. Patiesībā mēs bijām ļoti dziļi integrēti padomju sistēmā, specializējušies ļoti konkrētas produkcijas izgatavošanā, no kuras liels īpatsvars bija domāts PSRS militārajām vajadzībām. Smalkās tehnoloģijas bija domātas padomju militārajam kompleksam. Arī mūsu ražotā ikdienas patēriņa produkcija nebija Rietumu tirgū konkurētspējīga. Tas pats attiecās uz lauksaimniecību, piemēram, liela daļa no mūsu lopbarības bāzes bija no Kanādas importētie graudi. Arī pirmie tā saucamie Breša zemnieki bija izlutināti ar padomju investīcijām, saņemot lētus kredītus, izejvielas un celtniecības materiālus. Un Rietumos neviens ar atplestām rokām negaidīja Latvijas produkciju un nemaz nedomāja tai atvērt savu tirgu. Kā atceras Augstākās padomes deputāts Jānis Dinevičs –

kad 90. gadu sākumā Hamburgas ostas speciālistiem lūdza izpētīt Rīgas ostas nākotnes potenciālu, viņi rekomendējuši atteikties no kravu pārvadāšanas un pārtaisīt to par jahtu un motorlaivu novietni. Šis piemērs parāda tās ilūzijas, kādas bija 80. gadu beigās, cerot, ka nu tik varēsim uz Rietumiem eksportēt savu sviestu un bekonu. Tas viss radīja nākotnes Leiputrijas sajūtu. Skaidrs, ka šī sistēma nevarēja strādāt. Lauksaimniecība tika dotēta, pateicoties PSRS naftas eksportam, desmitiem miljardu dolāru gadā. Piemēram, no kolhoziem un individuālajiem zemniekiem pienu iepirka par 55 kapeikām, bet veikalā litrs maksāja 22 kapeikas. Tāpat bija ar gaļu un citiem lauksaimniecības izstrādājumiem. Iedomājieties, cik milzīga valsts dotācija! Neatkarīgajai Latvijas valstij nebija kur tādu naudu ņemt. Vēl kāda lieta, kuru mentāli un psiholoģiski neparedzējām – mums bija grūti uzsākt sadarbību ar Rietumu sistēmu, jo tā bija pavisam cita komunikācijas vide, cita biznesa, izglītības, valodas un kultūras bāze. Nebijām gatavi tik strauji ielēkt no vienas situācijas otrā. Tas radīja lielu vilšanos.

– Tagad sīkāk par secinājumiem. 90. gadu sākumā Maskava izteica ultimātu: tā neizvedīšot karaspēku no Latvijas, kamēr netikšot atmaksāta nauda par padomju laikā uzceltajiem objektiem. Ik pa brīdim vēl kāds līdzīgi ievaidas Krievijas domē.

– Viens no mītiem, kuru esmu apgāzis, ka pēc kara no PSRS budžeta Latvijas industrializēšanā tikusi ieguldīta milzīga nauda. Proti, ka piecu pēckara gadu laikā Padomju Savienība LPSR investēja divus miljardus rubļu. Tolaik šis mīts tika pieņemts kā neapstrīdams. Patiesībā bija gluži pretēji. Pat pēckara laikā Latvija bija viens no turīgākajiem PSRS reģioniem ar labi nostādītu lauksaimniecību, kura vēl līdz 1949. gadam nebija kolektivizēta. Salīdzinot ar citām republikām, kurām arī bija pāri gājis karš, mums bija darboties spējīga infrastruktūra, stabila ražošana un augstāks dzīves līmenis. Jā, bija izpostīts Ķegums, dažas pilsētas – Rēzekne, Jelgava, Valmiera, bet Rīgā tikpat kā nekas nebija iznīcināts. To visu varēja ātri atjaunot. Pilnīgi loģiski, ka ņēma naudu no mūsu budžeta un ieguldīja tajos PSRS reģionos, kuri bija karā cietuši daudz vairāk. Ilgstoši nauda tika investēta arī Vidusāzijas republikās.

– Bija lieli cilvēkresursu zaudējumi – deportācijas, emigrācija, arī karā kritušie. Trūka darbaspēka. Bet arī to PSRS ātri vien atrisināja…

– Ja 1940. gadā Latvijā bija apmēram 2 miljoni iedzīvotāju, tad 1945. – 1,6 miljoni. Pirmajos pēckara gados ļoti daudz cilvēku ieceļoja no PSRS, kur viņi bija badā un meklēja labākus dzīves apstākļus. Tādējādi arī šo robu iebraucēji aizpildīja ļoti ātri. Daudzi pierobežas reģionu iedzīvotāji bēga no PSRS kolhoziem uz Latviju, lai pieteiktos darbā pie zemniekiem. Šeit vēl lauksaimniecība nebija kolektivizēta. Par augsto dzīves līmeni Latvijā ziņas izplatījās strauji.

– Daudzus gadus Rīga baroja toreizējo Ļeņingradu. Uz turieni sūtīja sviestu un gaļu. Tostarp mums pašiem sviests bija deficīts. Vai Latvija baroja arī kādu PSRS reģionu?

– Nē, pēckara gados lauksaimniecības produkcijas eksports nemaz tik liels nebija, jo Latvijai nācās uzturēt ļoti lielu PSRS armijas kontingentu. Mēs barojām tos cilvēkus, kuri šeit lielā skaitā ieradās, plus vēl armiju. Rīgā taču bija Baltijas kara apgabala centrs. Staļina pēdējos dzīves gados puse no Latvijas un PSRS budžeta kopīgajiem izdevumiem bija novirzīti militārajiem mērķiem. Iedomājieties, tagad mēs debatējam par kaut kādiem diviem procentiem no neatkarīgās Latvijas budžeta, kurus vajadzētu novirzīt savai armijai – bet toreiz tā bija puse! To finansēja no Latvijā ieņemtās naudas – apgrozījuma nodokļa, kas bija jebkurai rūpniecības produkcijai; no lauksaimniecības nodokļa, kas bija ļoti augsts līdz pat 1949. gadam. Visu okupācijas laiku PSRS armijas vajadzības tika nosegtas no Latvijas naudas. To, kas vēl palika pāri, investēja citās PSRS republikās.

– Okupācijas vara taču iedzīvojās arī no naudas maiņas.

– Jā, tas ir vēl viens fenomens, kuru atklāju pirms dažiem gadiem, strādājot Krievijas arhīvos. Runa ir par 1940. gadu, kad Latvija tika okupēta. Toreiz vienu rubli pielīdzināja vienam latam. Pēc tam lata vērtību vēl pazemināja. Patiesībā reālā pirktspēja atšķīrās vismaz 15 reizes, jo aptuveni šādi atšķīrās tirgus cenas Latvijā un Krievijā. Tāpēc nevaram ņemt kā piemēru oficiāli noteikto vērtību, jo PSRS bija pārtikas kartītes un limitēts pārtikas daudzums. Reālā cena ir tā, par kuru var tirgū nopirkt preci. Tāpēc 40. gadā latviešiem radās ilūzijas, ka PSRS ir ārkārtīgi bagāta valsts, bet tiem savukārt šķita, ka Latvijā viss ir 15 reizes lētāk. Krievu militārpersonas un ierēdņi šeit jutās kā miljonāri. Viņi kastēm pirka preces un vagoniem sūtīja uz PSRS. Jau 1941. gada pavasarī Latvijā sāka pietrūkt pārtikas produktu. Faktiski tā bija legāla izlaupīšana. Kad ienāca vācieši, viņi darīja to pašu.

Šis ir klasisks veids, kā rīkojas okupētājvalstis ieņemtajās teritorijās: ievieš neproporcionāli zemu valūtas kursu.

– Naudas reformas notika arī pēc kara.

– 1961. gadā veiktā reforma bija salīdzinoši korekta. Taču pirms tās, 1947. gadā, arī notika naudas maiņa – mazāk zināma, bet izteikti aplaupoša. Kara laikā bija sadrukāts daudz naudas, kurai bija zudusi vērtība. Kas tika izdarīts – bez iepriekšēja brīdinājuma, vienā dienā visai apgrozībā esošajai naudai desmitkārt samazināja vērtību. Naudu, kura bija uz rokas, varēja samainīt pret jaunā parauga rubļiem, taču veikalos cenas palika tādas pašas. Kurss bija 10:1. Visvairāk šī reforma sita pa Baltijas valstīm, jo mums vēl bija zemnieku saimniecības un kaut nedaudzas, bet saglabājušās privātās darbnīcas.

– PSRS ļoti mērķtiecīgi attīstīja Latvijā savu ražošanu, kaut arī izejvielu un cilvēku resursus nācās ievest no citām republikām. Izskaidrojams ir…

– …tas, ka Latvija uzrādīja vienu no labākajiem finansiālajiem rezultātiem. Jebkura rūpnīca, kuru šeit atvēra, strādāja ļoti efektīvi un ar peļņu. Tāpēc, ja vajadzēja izvēlēties, kur to attīstīt – Krievijā vai Vidusāzijā –, parasti izvēlējās Latviju.

– Jo mums bija cita darba kultūra, ne tik liels korupcijas līmenis un mazāk arī zaga.

– Tieši tā. Arī cilvēki bija izglītotāki.

– Vecais intelektuālais mantojums. Latviešu proletariāts kopš cara laikiem bija visinteliģentākais.

– Ja atskatāmies kaut vai uz 1900. gadu, jau 95% ļaužu Vidzemē prata lasīt. Tas nozīmē, ka cilvēks mācēja izlasīt jebkuru dokumentu, saprata rasējumus un orientējās ražošanas procesā. Jebkas, ko Latvijā sāka darīt, nesa peļņu. Neskatoties uz ražošanas pieaugumu, sociālā situācija tik laba nemaz nebija. Mēs taču atceramies, cik tukši bija veikalu plaukti. Kaut arī Augusta Vosa laikā makroekonomiskie rādītāji sasniedza augstākās pozīcijas, tad, piemēram, Latgale dažos sociālekonomiskajos kritērijos sāka atpalikt pat no Baltkrievijas. Arhīvā atradu pašvaldību dokumentus, kuros ziņots, ka 80. gadu vidū Latgalē dzīvojošie baltkrievu tautības cilvēki arvien lielākā skaitā sāk pārcelties atpakaļ uz savu dzimteni. Bijām nodzīvojušies tiktāl, ka Baltkrievijā dzīves apstākļi šķita pievilcīgāki nekā Latgalē. Kāda jēga no Latvijas lieliskajiem ražošanas indikatoriem, ja tas spainis ir caurs un nauda nemitīgi plūst projām kopīgajā katlā, to pat neredzot? PSRS Latviju patērēja. Jā, cilvēki tika nodarbināti. Varēja lepoties ar lielu ražošanas apjomu, bet kāda bija ekoloģiskā situācija? Reti kurā ražotnē darbojās normālas attīrīšanas iekārtas. Ne velti viena no lielākajām problēmām 80. gados bija sagandētā daba. Tāpat arī lauksaimniecībā – lai dabūtu tās milzīgās ražas, kolhozi nekontrolēti lietoja dažādas ķimikālijas un minerālmēslus. Nedarbojās nekādi standarti, un par ekoprodukciju vispār neviens nerunāja. Ja statistiski saskaitām kopā ciparus, kopaina, protams, ir cita. Taču tā nestāsta par reālo situāciju – kaut vai naudas uzkrājumos. Tiesa, agrāk laucinieki rubļus krāja bundžās, bet ne jau tāpēc, ka labi dzīvoja. Vienkārši nebija kur šo naudu iztērēt. Tai nebija seguma. Līdz ar to tam visam nebija nekādas jēgas. Ko mēs dabūjām? Tikai sagandētu vidi un daudz iebraucēju.

– Vēl kāda smaga problēma, kas nāca reizē ar iebraucējiem – sagandēta demogrāfiskā situācija. Daudzi latviešu pāri tā arī palika ar vienu bērniņu, jo nebija kur dzīvot. Viss dzīvojamais fonds tika galvenokārt iebraucējiem, tai skaitā militārpersonām. Turklāt komunālo maksājumu cenas bija patiešām smieklīgi zemas.

– Tā jau šī sistēma tika būvēta – lai piesaistītu darbaspēku. Kā cēla jaunu rūpnīcu, tā iebraucēji dabūja dzīvokļus. Es to neskaidroju ar tīšu latviešu diskrimināciju, bet ar mērķi maksimāli attīstīt šeit ražošanu. Pēc pirmā industrializācijas viļņa (50. gados) jau bija konkrēts plāns, cik cilvēku ievest Latvijā. Ja vēl latviešu nacionālkomunistu valdīšanas laikā šis process nedaudz apstājās, tad, tiekot pie varas Arvīdam Pelšem un Vosam, sākās otrais migrantu vilnis. Nemitīgi no PSRS vadības nāca idejas par to, ko šeit vajag būvēt. Vienīgi Boriss Pugo sāka pret to iebilst. Viņš saprata, ka ir jau sasniegta kritiskā robeža, un mēģināja atrunāt no ekstensīvās ražošanas Latvijā. Tas bija brīdis, kad sākās kaut neliela pretestība šiem procesiem, jo Vosa laikā šādu debašu nebija. Man šķiet, ka neesam tā pa īstam novērtējuši Pugo lomu, kamēr viņš strādāja Latvijā. Es kā vēsturnieks teikšu, ka tobrīd tā bija drīzāk pozitīva nekā negatīva. Pugo ar Gorbačovu bija tuvi draugi. Kad 1988. gadā Pugo paņēma uz Maskavu, Gorbačovs domāja, ka tas būs cilvēks, kurš atbalstīs viņa reformas. Paradoksāli, bet Pugo bija starp augusta pučistiem. Taču Latvijas periodā šī loma nav tik viennozīmīga. Arī tad, kad sākās pirmās demonstrācijas pie Brīvības pieminekļa, Pugo savās atskaitēs Maskavai mīkstināja CK darbinieku gatavotos ziņojumus, pats esmu redzējis šos dokumentus. Viņš personīgi ir izsvītrojis tās vietas, kur demonstranti nodēvēti par deklasētiem, fašistiskiem elementiem. Pirms Tautas frontes dibināšanas Maskavā notika 19. partijas konference, kurā Pugo pirmais runāja par republiku suverenitāti un lielāku patstāvību. Vēl viens piemērs. Kad sākās pretalkohola kampaņa, republikām bija jāraksta atskaites. Pugo uzrakstīja, ka Latvijā ar pretalkohola kampaņu veicas ļoti labi, jo alkohola ražošana ir ierobežota. Alkoholu lietojot stipri vien mazāk, un tāpēc ļaudīm parādījies brīvais laiks. Viņi dodoties uz mežu, lasot ogas, gatavojoties ziemai un vārot ievārījumus. Tas esot radījis palielinātu cukura pieprasījumu… Skaidrs, ka iemesls bija cits. Ja nevar nopirkt šņabi veikalā, tad dzen kandžu. Taču Pugo to visu pagrieza savādāk. Tas bija oficiāls dokuments, kuru toreiz saņēma Maskava. Es nezinu, cik nopietni viņš to domāja, bet savā ziņā tā bija ņirgāšanās…

– Pētot laika periodu pirms neatkarības atgūšanas, jums ir radušies secinājumi, kuri ir aktuāli patlaban?

– Redzot situāciju, kāda ir šobrīd, es teikšu: paldies dievam, ka nevilcinājāmies, saraujot politiskās un ekonomiskās saites ar PSRS. Ja būtu palikuši kaut kādā pelēkajā zonā, cerot, ka varēsim vairāk eksportēt savu produkciju kaut vai tam pašam Krievijas militārajam kompleksam – par kādu gan NATO varētu runāt? Mēs esam izdarījuši pareizi. Ekonomiskais labums nevar būt svarīgāks par valsts drošību. Atrašanās Eiropas civilizētajā telpā ir primāra.

http://nra.lv/latvija/138988-gatis-krumins-psrs-latviju-patereja.htm/komentari

KVĒLI  MURGI KĀDĀ  KONFERENCĒ  MASKAVĀ

Baltija Padomju Savienībā esot bijusi parazīts un „dotāciju reģions”

Rubli_gatis_rozenfelds_f64-media_large
Gatis Rozenfelds, F64

http://www.ir.lv/2010/11/12/    laikraksts “IR

2010.gada 20.oktobrī Maskavā Izglītības darbinieku kvalifikācijas celšanas akadēmijā notika starptautiska zinātniski praktiska konference „Kopējās vēstures nekonfliktējošs lasījums (неконфликтное прочтение) – labu kaimiņattiecību pamats”. Par konferences galveno notikumu kļuva arīdzan dažos Latvijas krievvalodīgajos medijos atbalsotā Ārējās politikas nacionālās laboratorijas (ĀPNL) ap 200 lappušu garā ziņojuma prezentācija – „Piebaltija un Vidusāzija Krievijas impērijas un PSRS sastāvā: postpadomju valstu mūsdienu mācību grāmatu mīti un sociālekonomisko aprēķinu realitāte”.

ĀPNL ir nevalstiska, nekomerciāla organizācija Krievijā (skat. tīmeklī - www.nlvp.ru ) , kura, kā pati paziņo savā portālā, ekspertē un izstrādā stratēģijas ārējās politikas jomā. Šīs stratēģijas esot vērstas – ne vairāk, ne mazāk – kā uz to, lai panāktu „jaunas pasaules kārtības sistēmas izveidi”. Laboratorija darbīgi sniedzot savu atbalstu valsts varai ārpolitikas lēmumu sagatavošanā un pieņemšanā.

Presē atrodam, ka ĀPNL pretenciozo ziņojumu konferencei ir sagatavojusi „Maskavas, Saratovas un Tallinas vēsturnieku grupa”. Pētījums veikts vēsturnieku un politologu aprindās zināmo Aleksandra Daņilova un Aleksandra Fiļipova vadībā. Viņi ir kļuvuši pazīstami (un ne tikai Krievijā), pirmkārt jau, aizstāvot tēzi, ka Staļina terors bijis savam laikam atbilstoša, racionāla un pragmatiska pārvaldes metode. Abi viņi ir staļinisma „modernizēšanas” koncepcijas izvirzītāji un Josifa Staļina tiešas, ciniskas reabilitācijas adepti. Daņilovs un Fiļipovs ir saņēmuši daudz izcili negatīvu vērtējumu arī kā jaunu, nupat jau ieviešamu Krievijas vidusskolu vēstures mācību grāmatu autori.

Zīmīgi, ka prezentētajā pētījumā savus kopumā visai absurdos secinājumus par Baltijas ekonomikas evolūciju Padomju Savienības gados Daņilova un Fiļipova vadītā vēsturnieku grupa akcentēti  balsta arī uz aprēķiniem, kurus paudis kāds gluži vai mītisks, zinātnes pasaulē grūti atrodams un vēl grūtāk par autoritāti atzīstams „Latvijas ekonomists [A.] Maļinkovskis” (nereti pilnīgi bez vārda vai vismaz iniciāļa preses pieminējumos). Viņa viedoklis: Latvija ir parādā Padomju Savienībai – PSRS. Tā ir veca, bankrotējusi iedoma un pretenzija, kuru kā jaunumu cenšas pasniegt minētā vēsturnieku kopa.

Atgādināsim to, ka pirms vairāk nekā 20 gadiem, „dziesmoto revolūciju” laikā, kad Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautas aizvien noteiktāk iestājās par savas valstiskās neatkarības atjaunošanu, izmisīgi darbojās pretspēki, kas vēlējās paturēt Baltiju PSRS sastāvā. Tie aktīvi sāka izvirzīt prasības, lai pirms aiziešanas no PSRS baltieši atdotu „parādus” par kapitālieguldījumiem viņu ekonomikā. Tāpēc Rīgā, Viļņā un Tallinā toreiz tika nolemts izveidot augstas klases profesionāļu darba grupas, lai šo jautājumu zinātniski korekti noskaidrotu. Latvijā Ministru Padomes Reformu komisija, Valsts statistikas komiteja un Zinātnieku savienība 1989.-1990. gadā savāca materiālus par Kremļa pretenziju nepamatotību. Tie galvenokārt bija padomju statistikas pieklusēti, maz reklamēti dati, kurus aptveroši apkopoja speciālists ar vārdu un izcili lielu pieredzi – PSRS Statistikas pārvaldes Zinātniski pētnieciskā institūta Latvijas filiāles vadošais zinātniskais līdzstrādnieks, ekonomikas zinātņu doktors Modris Šmulders. Šie materiāli ir publicēti atsevišķas brošūras veidā angļu un krievu valodā (sk. М. В. Шмулдерс. Кто кому должен? Экономические расчеты Латвии и СССР. 1940-1990 годы. Рига, 1990; Modris Šmulders. Who owes whom ?  Mutual economic accounts between Latvia and the USSR, 1940-1990. Rīga 1990).

Ārējās politikas nacionālās laboratorijas atkārtoti  prezentētais apgalvojums, ka „Piebaltija Padomju Savienībā bija dotāciju (dotējams)  reģions” ir elementārā, acīmredzamā pretrunā ar reālo statistiku. Bet, toties – tas, protams, kļaujas ērtā saskaņā ar staļinisma vecajiem, melīgajiem mītiem par Latvijas, Lietuvas, Igaunijas tautu nemitīgu aplaimošanu šī noziedzīgā totalitārā režīma ietvaros un arī tālākajā padomju okupācijas evolūcijas gaitā.

Prezentētajā tekstā kā īpašs milzu aplaimojums latviešu, igauņu un lietuviešu „nomaļu tautām” tiek uzskatīta „Padomju Piebaltijas” sociālistiskās industrializācijas attīstīšana  – un tajā veidā, kādā tā notika kopš Otrā pasaules kara beigām 1945. gadā.

Jebkādu šī teksta nopietnu zinātnisko vērtību graujošs fakts ir Baltijas rūpniecības kā PSRS veidota un darbināma militāri rūpnieciskā kompleksa (MRK) sastāvdaļas gandrīz absolūta nepieminēšana. Neraugoties uz to, ka Baltijas reģions daudzos aspektos Padomju Savienībai nenoliedzami bija īpaši svarīga, neatkārtojama MRK daļa. Visa Baltija bija faktiski PSRS Bruņoto spēku  karabāze, – ar kodolbruņojuma raķetēm, stratēģisko aviāciju, zemūdenēm un kuģu grupējumiem, laika gaitā simtiem te pabijušu armijas daļu un īpašo vienību. Ar aizliegtām zonām, ar milzīgām, civilpersonām gandrīz (vai nekad) nepieejamām teritorijām, „slēgtajām” pilsētām un milzumu visādu „īpaša režīma” objektu. Baltieši bija pret savu gribu padarīti par globālo PSRS militāro ambīciju ķīlniekiem. (Skat. Upmalis I., Tilgass Ē., Dinēvičs J., Gorbunovs A. Latvija – PSRS karabāze. 1939 – 1998. Materiāli un dokumenti. Rīga, Apgāds „Zelta grauds”, 2006).

Daudzas jo daudzas Baltijas rūpnīcas (Rīgā, piemēram, – VEF, Alfa, Komutators u. c.) daļēji vai gandrīz pilnīgi bija pieslēgtas dažādu militāra sortimenta izstrādājumu izgatavošanai vai pakalpojumu sniegšanai PSRS armijai, flotei, aviācijai u.t.t. Zināms, ka tas nekādu, ne ekonomisku, nedz citu kādu labdabīgu pienesumu Baltijas tautu interesēs, protams, nedeva. Taisni otrādi. Gigantisks kaitējums ir nodarīts (nereti – faktiski vairs neatgriezeniski)  piesārņojot vidi uz daudziem jo daudziem gadiem… Piemēram, speciālisti ir aprēķinājuši, ka tikai Liepājas kara ostā videi nodarītie zaudējumi sastāda miljardus latu. (Skat. www.loib.lv)

PSRS globālās ekspansijas interesēs veiktā rūpniecības militarizācija  pastāvīgi deformēja Latvijas industriālo attīstību, bet pēc Padomju Savienības sabrukuma atstāja grūti pārvaramas problēmas. Lielākā daļa rūpnieciskās ražošanas Latvijā bija saistīta ar PSRS militāri rūpniecisko kompleksu, tādēļ šai daļai pēc valsts neatkarības atgūšanas vairs nebija pieprasījuma. Savukārt uzņēmumu vai to daļu pārslēgšana uz nemilitāras produkcijas izlaidi un pakalpojumiem (konversija) bija iespējama tikai ar nepieejami grandioziem kapitālieguldījumiem

Ievadot un retrospektīvi vēršot plašumā industrializācijas tēmu, ĀPNL ziņojuma autori lielu vietu ierāda Baltijas rūpniecības attīstības ceļu maldinošam pretnostatījumam – no vienas puses, cariskās Krievijas impērijas sastāvā un – no otras puses – 1920.-1930. gados, kad Latvija, Lietuva un Igaunija bija jau neatkarīgas valstis. Krievijas impērijā, tiek apgalvots, Baltijas rūpniecība esot plaukusi, bet – atšķirībā no cara laikiem – neatkarīgajās Baltijas valstīs tā esot degradējusi, t.i. gājusi lejupslīdes ceļu.

Autori, vērpjot savus secinājumus par Latviju, rādās pagalam aizmirsuši, ka pirmā pasaules kara laikā tieši ar Krievijas cara valdības sankciju Latvijas rūpniecība 1915.-1917.gadā tika de facto izlaupīta, izvedot no tās uzņēmumus kopā ar tajos strādājošajiem uz t.s. Iekškrieviju. (Ю. Н. Нетесин. Промышленный капитал Латвии (1860-1917). Р., “Зинатне”, 1980, с. 190-233). Vainot par to suverēno Latvijas valsti, kas tika nodibināta 1918. gadā,  ir smieklīgi. Turklāt, no visa, faktiski par laupījumu tapušā, izvestā īpašuma Padomju Krievija/PSRS pēc pirmā pasaules kara atdeva Latvijai atpakaļ tikai mazāko daļu.

Daudz materiālo vērtību bija zaudēts arī karadarbības dēļ. Lielus zaudējumus Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem radīja karaspēka daļu vai to dezertieru marodieriskā rīcība (novērst to velti aicināja bijušais Krievijas Valsts Domes deputāts Jānis Zālītis un daudzi citi Latvijas politiķi – sk. И. П. Залит. Опустошение Латвии русскими войсками. Пг.: “Снабжение”, 1918, 61 с.)

1920. gadā, kad iestājās miers, Latvija bija visvairāk izlaupītā, izdemolētā un karadarbības saplosītā Eiropas un pasaules zeme, arī tās iedzīvotāju skaits bija dramatiski samazinājies. Latvijas laukos 87 tūkstoši ēku bija pilnībā un 117 tūkstoši ēku daļēji nopostītas. Daudzi no atlikušajiem iedzīvotājiem tāpēc sagrauto un nodedzināto māju vietā mitinājās to krāsmatās vai zemnīcās.

Latvijas saimniecības atdzimšana kopš 1920. gada notika strauji, sūra darba rezultātā no zemnīcām cilvēki pārcēlās uz atjaunotām vai jaunuzceltām ēkām. Rūpnīcas, kas to spēja, atsāka un strauji paplašināja preču izlaidi, tam nepieciešamās iekārtas importējot no Rietumiem vai izgatavojot un uzlabojot tās tepat Latvijā. Šai saistībā un pretstatā ar  pierādīt mēģinātajiem apgalvojumiem, ka „neatkarības periodā Latvijas un Igaunijas rūpniecība [it kā – B.D., J.P.] degradēja”, izceļams ir fakts, ka 1920.-30. gados Latvijas rūpniecība, reālo apstākļu spiesta, attīstījās pat daudz straujāk nekā lauksaimniecība. 1930. gados Latvijā uzplauka radioierīču, telefonu, fotopiederumu, autobusu, velosipēdu un citu transporta līdzekļu izlaide, cementa, elektroenerģijas un daudzu citu rūpniecības preču ražošana. Rūpnīcā VEF tika uzsākta pasaulslavenā minifotoaparāta “Minox” ražošana. Rūpniecības produkcijas kopapjoms 1930. gadu beigās aptuveni 5 reizes pārsniedza 1920. gadu sākuma rādītājus (М. Шмулдерс, с. 3).

Saskaņā ar Latvijas ekonomista Elerta Āboliņa aprēķiniem Latvijas rūpniecības produkcijas kopapjoms salīdzinājumā ar 1913 g. bija: 1938.g. – 97%, bet 1939.g. – 98% (П. В. Гулян. Латвия в системе народного хозяйства СССР. Р., “Зинатне”, 1982, с. 29), tai laikā, kad iedzīvotāju skaits sasniedza vairs tikai ap 78 %. Līdz ar to 1938. un 1939. gadā Latvijā rūpniecības kopapjoms uz vienu iedzīvotāju bija daudz lielāks nekā 1913.gadā, – neraugoties uz to, ka lielākā daļa pirmskara rūpnīcu iekārtu, kā jau minēts, bija palikušas nevis Latvijas, bet gan Krievijas/PSRS teritorijā.

Jā, 1920-30. gados Latvijā notika tiem laikiem vērienīga reindustrializācija. Un tas bija viens no visizcilākajiem Latvijas Republikas sasniegumiem, kuru, jo sevišķi padomju laikā, atbilstoši nenovērtēja. Visai nozīmīgs ir arī fakts (ko apstiprina padomju statistika), – 1940. gadā sasniegtais Latvijas industrializācijas līmenis bija daudz augstāks nekā lielākajā daļā citu PSRS „savienoto republiku” (Baltkrievijā, daudzās KPFSR autonomajās republikās un apgabalos, Aizkaukāzā un Vidusāzijas reģionā ). Tā, piemēram, no PSRS statistikas izriet, ka 1940. gadā vidējais rūpniecībā nodarbināto skaits uz 1000 iedzīvotājiem Latvijā bija 60 cilvēki, Krievijas Federācijā kopumā – 82 (cik no viņiem bija nodarbināti koncentrācijas nometnēs, paliek neatbildēts), Igaunijā – 69, Ukrainā – 63, Baltkrievijā – 43, Azerbaidžanā – 42, Gruzijā – 35, Armēnijā – 33, Turkmēnijā – 31, Kazahijā -29, Uzbekijā – 27, Kirgīzijā – 23, Tadžikijā – 20, Lietuvā – 19, Moldāvijā – 9. (sk. Ю.Прикулис. Зарубежные авторы о месте прибалтийских республик в развитии промышленности СССР (региональный аспект).// Зарубежная литература о Латвии. Вып.6, Рига, 1989, с.260).

Dzīves līmenis Latvijā un Igaunijā 1938.- 1939. gadā bija daudz augstāks nekā Padomju Savienībā. Nemaz pat nerunājot par to, ka Baltijā iedzīvotājus itin nemaz neapdraudēja asiņains terors un masveida politiskas slepkavības, kā tas nepārtraukti  notika lielajā staļiniskajā kaimiņvalstī.
Fakti rāda, ka Padomju Savienības sastāvā vardarbīgi iekļauto Baltijas „republiku”  tautsaimniecības attīstība noritēja stipri lēnāk nekā vidēji PSRS.

Tā, nacionālais ienākums Latvijā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, 1940. gadā (kas bija kļuvis ievērojami zemāks nekā 1938.-1939.g.) bija par veseliem 65% augstāks nekā vidēji toreizējā PSRS, bet 1988. gadā tas pārsniedza PSRS vidējo rādītāju vairs tikai par 19 procentiem. Tāda ir kalkulācija, ko 1990. gada pavasarī veica ekonomikas zinātņu doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, ilggadīgais Ekonomikas institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā Pēteris Guļāns (P. Guļāns. Vai Latvija ir parādniece ? // Cīņa, 1990.g. 26. maijā). Līdzīgas kalkulācijas veica arī vairāki citi Latvijas ekonomisti – speciālisti.

Autori sava ziņojumā vairākas lapaspuses iedalījuši preču izveduma- ieveduma aplūkojumam no Baltijas uz PSRS un otrādi un tas it kā liecinot, ka baltieši saņēmuši vairāk nekā devuši. To apgāž fakti, piemēram, jau padomju laikā statistikas biļetenā ar grifu “Dienesta lietošanai”  ir publicētas ziņas, kas apliecina, ka par visām Latvijā ievestajām precēm tika attiecīgi samaksāts: „Materiālo vērtību ieveduma pārsvars pār izvedumu vienlaicīgi nozīmēja tieši tādu pašu finansu resursu izveduma pārsvaru”. (Экономические связи Латвийской ССР. Р.: Государственный комитет Латвийской ССР по статистике, 1989, c. 3).

Maskavas vēsturnieku grupa it kā nezina arī par kompetentu statistiķu, ekonomistu un demogrāfu publikācijām, kas ar konkrētiem skaitļiem rāda, ka Baltijas valstis, atrazdamās PSRS sastāvā, bija nokļuvušas nolemtu zaudētāju lomā, salīdzinot ar kaimiņieni Somiju – ceturto Baltijas valsti (1920.-30.gados pastāvējušajā Eiropas iedalījumā).

Statistika rāda, ka Latvija dotēja PSRS budžetu un centrālās Maskavas iestādes. Tā Padomju Savienības budžetam, centrālajām bankām, Savienības pakļautības ministrijām un resoriem 1986.-1988.gadā bez atlīdzības nodeva par 4,1 miljardu rubļu vairāk nekā saņēma asignējumos no PSRS centrālajām organizācijām. Tādi ir aprēķini, kurus 1990.gada pavasarī publiskoja viens no pazīstamākajiem Latvijas ekonomistiem – ekonomikas zinātņu doktors un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Arnis Kalniņš. (Vai esam kādam parādā? – Latvijas Jaunatne, 1990, 30.martā).

Pavisam pēckara gados līdz 1988.gadam Latvija pārskaitīja PSRS centrālajām iestādēm, t.s. centram par 33,9 miljardiem rubļu vairāk nekā saņēma no tā atpakaļ (М. Шмулдерс. Кто кому должен ? Рига, 1990, с. 8) .

Līdz ar to investīcijas Latvijā, rēķinot uz vienu Latvijas iedzīvotāju, bija mazākas nekā vidēji PSRS. Sevišķi mazas investīcijas Latvijas rūpniecībā bija pirmajos pēckara gados (vismaz 2,2 reizes mazākas nekā vidēji uz vienu iedzīvotāju PSRS). PSRS ceturtajā piecgadu plānā, kas aptvēra laiku no 1946. līdz 1950. gadam, kapitālieguldījumu īpatsvars Latvijas rūpniecībā sastādīja tikai 0,49 procentus no visiem kapitālieguldījumiem PSRS rūpniecībā, kaut arī 1950. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,09 procenti PSRS iedzīvotāju (Skat. Kоммунист (PSKP CK teorētiskais žurnāls, Maskava) 1989, Nr. 14, 46.lpp.)

Vēl mazāki (2,4 reizes)  kapitālieguldījumi, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, šai laikā Latvijas rūpniecībā bija, salīdzinot ar Krievijas Federāciju. (sk. Starptautiska zinātniska konference “Postkomunistiskā transformācija un demokratizācijas process Latvijā. 1987. – 2003. gads”. R., LU u.c., 2004, 55.lpp). Nākamajās divās piecgadēs situācija būtiski nemainījās, un arī pēc tām investīciju līmenis Latvijas rūpniecībā bija nepietiekams, lai tuvotos labākajiem starptautiskajiem standartiem.

Līdz 1940. gadam sasniegtais, „mantotais” augstais Latvijas nacionālā ienākuma un labklājības līmenis salīdzinājumā ar “vecajām” PSRS „savienotajām republikām”, bija pamatā piešķiramo kapitālieguldījumu salīdzinoši nelielajam pieaugumam Latvijas tautsaimniecībā padomju impērijas ietvaros tās norieta gados.

Mazie investīciju apjomi Latvijā pēc Otrā pasaules kara veicināja atpalikšanu no Somijas un citām demokrātiskām Eiropas valstīm, kas, salīdzinājumā ar trūkumā un Staļina režīma asiņaino represiju (“sarkanā fašisma”) apstākļos dzīvojušo Padomju Savienību, strauji progresēja un uzplauka.

Modra Šmuldera savāktie statistiskie dati liecina arī to, ka Latvija kopš pirmajiem tās atrašanās gadiem PSRS sastāvā ir bijusi republika – donore, t.i. no tās ņēma materiālus un naudas resursus izmantošanai citās PSRS teritorijās. Arī Igaunija un Lietuva cieta zaudējumus – citā proporcijās, bet līdzīgā nozīmē.

Lūk, vēl daži skaitļi no M. Šmuldera apkopojuma: no Latvijas pēckara gados līdz 1988. gadam uz t.s. vissavienības instancēm tika pārskaitīts 2 reizes vairāk finanšu un kredīta resursu nekā saņemts no turienes. Tā rezultātā praktiski visi kapitālieguldījumi Latvijā tika finansēti no saviem iekšējiem resursiem.

Atbalstošus un papildinošus zinātniskus atzinumus, kas sakrita ar Latvijas Atmodas laika darba grupas iegūtajiem secinājumiem – citu atzītu pētnieku skaitā – pēc dažiem gadiem (1996) pasaulskaļi pauda arī plaši pazīstamā Krievijas zinātniece un sabiedriskā darbiniece, Krievijas Valsts Domju deputāte, profesore Oksana Dmitrijeva. Savā fundamentālajā, Ņujorkā un Londonā angļu valodā publicētajā grāmatā Regional Development: the USSR and after Krievijas profesore, balstoties uz niansētu statistisko materiālu izpēti, pierādīja, ka gan Latvija, gan arī Igaunija un Lietuva PSRS sastāvā bija bijušas republikas – donores. O.Dmitrijeva uzsvēra arī to, ka Maskavas pilsēta saņēma milzu dotācijas uz citu Krievijas Federācijas un PSRS reģionu rēķina,

Piezīmēsim, ka Atmodas laikā rakstā „Vai Latvija ir parādniece” (Cīņa, 1990. gada 26. maijā) Pēteris Guļāns bija kompetenti pierādījis lapidāru secinājumu: „Aplūkotie ekonomisko procesu aspekti viennozīmīgi rāda, ka Latvija ne tikai pilnīgi ir nodrošinājusi attīstību ar pašas radītajiem līdzekļiem, bet daļa to ir izlietota ārpus tās robežām, arī pamatfondu radīšanai citās republikās.”

Tieši mazo investīciju un, protams, arī militarizācijas dēļ Latvijas rūpniecība padomju okupācijas laikā starptautiskā mērogā nekļuva par konkurētspējīgu vienību. Tas radīja papildu grūtības Latvijai, atgūstot valstisko neatkarību.

Donora funkcijas veikšanas lielie apjomi, ar kuriem korelēja un sasaucās arī nelielie kapitālieguldījumi Latvijas ekonomikā, gadu gaitā aizvien vairāk samazināja tās sociāli ekonomiskā līmeņa rādītājus salīdzinājumā ar „vecajām” padomju „republikām”, palielināja un acīmredzami demonstrēja pieaugošo atpalikšanu no demokrātiskās, brīvās kaimiņienes Somijas. Šis kontrasts noteikti un neatgriezeniski veicināja Latvijas pilsoņu vēlēšanos ātrāk atjaunot valstisko neatkarību.

Daņilova un Fiļipova grupas balstīšanās uz jau pieminēto postulātu, ka Staļina ēra it kā ir vedusi Baltijas tautas uz “aplaimošanu”, padara ĀPNL pētījumu par dīvainu rēgu šodienas pasaulē. Pat neraugoties uz autoru atsaukšanos uz baltiešu zinātnieku publikācijās tiešām minētiem, bet no realitātes konteksta mākslīgi izrautiem atsevišķiem datiem vai skaidrojumiem. Komiska ir grupas autoru – vēsturnieku – atsaukšanās uz Latvijas ekonomistu A. Maļinkovski, piesaucot nekad neeksistējušu preses izdevumu jaunatnei (Молодежь Советской Латвии) un pat tā iznākšanas laiku – 1989. gada 27. aprīli.

Atgādināsim vēl kādu zīmīgu pretmetu. Ne visai sen Rīgā, starptautiskās zinātniskās konferences „Postkomunistiskā transformācija un demokratizācijas process Latvijā (1987-2003)” darba grupas vadītāja un tās atziņu apkopojuma galvenā redaktora, vēsturnieka Viktora Guščina ierosmē iznāca rakstu krājums (latviešu, angļu un krievu valodā). Tajā analizēti svarīgākie faktori, kas objektīvi ir darbojušies par labu Latvijas neatkarības atgūšanai un demokrātijai.

Viens no galvenajiem šajā konferencē nolasītajiem un pēc tās publicētajiem referātiem – par Latvijas ekonomikas evolūciju – viennozīmīgi uzsvēra šādu būtiski svarīgu atzinumu: „Jau no pirmajiem attīstības gadiem PSRS sastāvā Latvija bija republika – donore”…

Nobeigumā vēl kas vērā ņemams būtu jāatgādina tiem dažiem Krievijas vēsturniekiem un viņu teiktā pārstāstītājiem medijos (skat., piemēram, Teļegraf, 25.10.2010), kuri aktivizējās Maskavas konferences gaitā klāstītā sakarā. Paužot savu īpašo pozīciju attiecībā uz pēckara ekonomisko evolūciju Baltijā un pierakstot tai parazītisku raksturu – it kā uz Krievijas rēķina – viņi šādā veidā un vienā vēzienā būtībā līdz zemei nonicina arī visus savus tautas brāļus, kas tajā laikā ieguva dzīves un darba vietu Baltijā. Atmiņa ir visiem.

Raksta autori ir Bonifācijs Daukšts, LOIB valdes loceklis, Baltijas – Ziemeļu pētījumu centra prezidents, un Dr.Juris Prikulis, Dr.M.Šmuldera grāmatas „Kto komu dolžen?” („Kas kuram parādā?”) zinātniskais redaktors

Nepakļausimies svešu varu spiedieniem

un dezinformācijai!

Kad tiek pieminēta 16.marta diena, tad tas uzreiz izraisa dažādas reakcijas. Tas atkarīgs no cilvēka – kādā vidē viņš ir uzaudzis, kādu vēsturi ir mācījies un licis savā pašapziņā vai savā sirdī.

16.marts, tā ir latviešu tautas piemiņas diena, kad atceramies – pieminam ar lūgšanām baznīcās, ar ziedu nolikšanu pie pieminekļiem un ar kapsētu apmeklējumiem – mūsu kritušo jaunatni, kas nelaikā tika tūkstošiem uzņemti mūsu ”Zemes mātes” klēpī – 16, 17, 18 un 19 gadu vecumā – svešu varu mobilizēti, svešu varu tērptās uniformās, tikai daļēji apmācīti un svešu varas vadīti pāragrā nāvē. To darīja abas puses, gan Padomju Savienība, atkāpjoties 1941.gadā paņemot ar varu sev līdz tūkstošiem latviešu jauniešu, lai tie vēlāk kristu ”par viņiem”, tāpat kā nacistiskā Vācija, mobilizējot un iegrūžot tiešā nāvē tūkstošiem no mūsu jaunatnes.

Valsts vadošās personas, Saeimas deputāti un Latvijas iedzīvotāji tiek lūgti piedalīties 16.marta pasākumos, lai pieminētu mūsu karavīrus, mūsu kritušos jauniešus, kuriem tika atņemta dzīvība viņu dzīves krāšņākajā laika posmā – jaunībā. 16.martam nav nekādas saistības ar kādu politisku mērķi! Nepakļausimies svešu varu spiedieniem un dezinformācijai, ko veic pretvalstiski spēki, kas joprojām mēģina graut mūsu tautas vienotību! Šādai piemiņas dienai ir jānotiek tajā dienā, kad bija lielie jauniešu zaudējumi un ko nosprauda paši karavīri! To arī nevaram darīt Lāčplēša dienā, jo tai ir pavisam cita nozīme Latvijas vēsturē. Neviens Otrā pasaules kara latviešu karavīrs nav apbalvots ar kādu Lāčplēša kara ordeni par varonību Otrā pasaules karā.

Kad 1939.gadā iesākās Otrais pasaules karš, Latvija pasludināja neitralitāti, jo nevēlējāmies iesaistīties karā, nedz arī būt iekļauta Padomju Savienības vai nacistiskās Vācijas ”ietekmes sfērā”. Bet abi diktatorisko valstu vadoņi – Staļins un Hitlers bija jau slepus vienojušies un izlēmuši. Kad Staļins ar Hitleru, kā sabiedrotie savā starpā bija sadalījuši Poliju un tur noslepkavojuši desmitiem tūkstošu cilvēku, tad ar abu totalitāro valstu valdību vienošanos, pienāca Baltijas Valstu kārta, tai skaitā Latvijai. Vispirms – ultimāts un okupācija, tad terors, slepkavības un masveidīgas represijas pret Latvijas iedzīvotājiem, to starpā masveidīgas latviešu tautas deportācijas uz Sibīrijas vergu nometnēm. Kad vācieši pārsteidza krievus, uzbrūkot savai agrākai sabiedrotai (Padomju Savienībai) un abi diktatori uzsāka savā starpā sīvu varas cīņu, tas pārtrauca Sarkano teroru Latvijā. Bet tikai uz brīdi, jo iesākās jauns – nacistiskās Vācijas terora vilnis, kas vēlās pāri Latvijai: masveida ebreju slepkavības un Latvijas nacionālistu likvidēšana, ko jau labu daļu bija veikusi agrākā sabiedrotā Padomju Savienība.

Latviešu leģiona karavīri cīnījās tikai Austrumu frontē un vienīgi frontē, pret to varu, kura 1940.-1941.gadu posmā bija okupējusi Latviju, veikusi terora aktus un represijas pret Latvijas civiliedzīvotājiem. Nirnbergas kara tribunāls 1946.gada oktobrī skaidri nosprauda un pasludināja to personu loku, kuras ir uzskatāmas par kara noziedzniekiem, to starpā vācu SS organizācija. Šī Otrā pasaules kara tribunāla un cita Rietumu Sabiedroto dokumentācija ļoti specifiski un skaidri norāda, ka Latviešu leģiona karavīri nav pieskaitāmi pie vācu SS vienībām vai struktūrām, kā to ar īpašu nolūku darīja un pauda ”neinformētā” Padomju Savienība savas iekšējās politiskās varas nostiprināšanās iemeslu dēļ Latvijā.

16.marts latviešu tautai ir piemiņas diena, kad abas latviešu divīzijas, svešas varas raidītas pret otru iznīcinošu varu, tika iesaistītas kaujās pret lielu pārspēku. Kritušo skaits sasniedza vienas veselas divīzijas sastāvu! Nebija neviena ģimene vai paziņu loks Latvijā, kas nebija skarti ar šo traģēdiju. Kopumā latviešu karavīru rindās krita ap 80 000 latviešu karavīru!!! Viņus mēs pieminam, kā arī tos latviešu karavīrus, kuri tika saņemti Padomju Savienības gūstā un nomira Sibīrijas vergu nometnēs pēc Otrā pasaules kara.

Katru gadu, propagandas motivēta, Krievijas un kreisā prese izplata dezinformāciju par Latviešu leģionu un mēģina pievērst starptautisko uzmanību 16.marta pasākumiem Latvijā, kad latviešu tauta piemin savus kritušos jauniešus, kuri abu varu (Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas) pakļautībā krita kaujas laukos vai mira Padomju Savienības vergu nometnēs. Nepakļausimies propagandai!

Atcerēsimies un pieminēsim savus kritušos un vergu nometnēs noslepkavotos Otrā pasaules kara laikā bojā gājušos latviešu karavīrus – mūsu vectēvus, tēvus, brāļus, brālēnus, radiniekus vai tautas brāļus. Tas ir mūsu pienākums to darīt, nepakļauties svešu varu ietekmei. Tās speciāli dēvē šo atceres un latviešiem svēto piemiņas dienu par fašisma atdzimšanu vai nacisma slavināšanu.

Stāvēsim par patiesību!

Andrejs Mežmalis -

atvaļ. flotiles admirālis,

Daugavas Vanagu priekšnieks un DV CV priekšsēdētājs

Īss Latvijas vēstures pārskats PSRS sastāvā

Mezmalis – Vesturiskais fons (1939-1991)-final

Saites

Iestāšanās veidlapa, bankas konta Nr.

Ja vēlaties iestāties LOIB, izdrukājiet un aizpildiet iesniegumu, kas pieejams zem esošajā saitē. Aizpildīto iesniegumu jāiesniedz kontaktos norādītajā adresē vai  elektroniski parakstītu pa e-pastu:  loib@inbox.lv Banka: a/s  C itadele, konta Nr.  LV17PARX0017258430001

Kontakti

LATVIJAS  OKUPĀCIJAS  IZPĒTES  BIEDRĪBA Reģ.Nr. 40008149020 Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050 Birojs: Šķūņu iela 11-206, Rīga, LV-1050 Tālr.: 2952193, 29128356, E-pasts: loib@inbox.lv; www.loib.lv

Nosūtīt e-pastu biedrībai

Ja vēlaties nosūtīt biedrībai e-pastu, spiediet uz zemāk esošo saiti loib@inbox.lv

Lapas karte

Lai apskatītu lapas karti, spiediet uz zemāk esoši saiti